Курсовая: Bnkovskoe delo

“pastāvīgais overdrafts” apzīmē minimālo kredīta

atlikumu, virs kura svārstās overdrafta atlikums.

Juridisko personu overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.

Tomēr praksē bankas reti kad pieprasa atmaksāt overdraftu, ja

vien attiecīgais klients nav devis īpašu iemeslu

šaubām par to, vai šis overdrafts tiks atmaksāts

(piemēram, ja klients atrodas maksātnespējai tuvā

situācijā vai nepilda savas saistības pret banku).

Procenti par overdraftu tiek aprēķināti par katras dienas

kredīta atlikumu pēc iepriekš noteiktas procentu likmes virs

bankas noteiktās bāzes likmes.

Termiņaizdevums tiek izsniegts uz noteiktu laika peridodu, un tas

atmaksājams pa vairākām vienlīdzīgām

daļām vai arī summa jānomaksā termiņa beigu

datumā.

Var izdalīt trīs veida termiņaizdevumus:

ü par īstermiņa aizdevumiem uzskatāmi

aizdevumi, kas atmaksājami viena gada laikā vai īsākā

laika periodā;

ü vidēja termiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas

jāatmaksā ne agrāk kā pēc viena gada, bet ne

vēlāk kā 5 gadu laikā;

ü ilgtermiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas

jāatmaksā pēc vairāk nekā 5 gadiem.

Aizdevums projektu finansēšanai ir tāds aizdevums, kas

tiek izsniegts lielāku kapitālieguldījumu projektu

finansēšanai. Šāda aizdevuma atmaksāšanas

vienīgais vai galvenais avots ir naudas plūsma, kādu

nodrošina attiecīgais projekts.

Aizdevums lielāku projektu finansēšanai parasti tiek izsniegts

uz vidēju termiņu vai ilgtermiņu, turklāt parasti tie

veido tik lielas summas, ka rodas nepieciešmība šāda

finansējuma nodrošināšanai apvienot vairākas

aizdevējinstitūcijas. Katram projektam nepieciešams veikt

visptverošu novērtējumu, turklāt šāds aizdevums

parasti ir ļoti liels, tādēļ šāda mēroga

aizdevumu izsniedz tikai lielākās bankas. Mazākās bankas

tomēr var darboties kā organizētājs vairāku

aizdevējinstitūciju apvienošanā.

Sindikātaizdevums ir aizdevums, kuru izsniedz vairākas bankas

kopā un kas katrai no šīm bankām atsevišķi

nebūtu iespējams, vai ko tās nevēlētos izsniegt.

Projektu vada viena vai vairākas bankas, kas vienojas par aizdevuma paketi

un izveido banku sindikātu, apvienojot vairākas bankas.

Banka-organizētāja veic pārrunas ar aizdevuma

ņēmēju, sagatavo attiecīgo dokumtāciju, saņem

naudu no citeim sindikāta dalībniekiem un izmaksā pilnu

aizdevuma summu aizdevuma ņēmējam. Vēlāk šī

pati banka vai tās aģents-banka no aizdevuma ņēmēja

iekasē naudu (pamatsummu un procentus) un nodod šos

līdzekļus atpakaļ sindikāta dalībniekiem.

Pārējiem sindikāta dalībniekiem parasti nav nekādas

tiešās saskares ar aizdevuma ņēmēju (kurš var

pat nezināt, kas ir sindikāta dalībnieki). Ja sindikāta

dalībniekiem nepieciešama informācija vai jāpieņem

kādi konkrēti lēmumi (piemēram, saistību nepildes

gadījumā), visi šie jautājumi tiek kārtoti tikai ar

banku-organizētāju.

Ārvalstu aizdevums ir aizdevums ārvalstu valdībām un

to valsts sektoram (valsts uzņēmumiem). Parasti šis aizdevumsir

liels, un to izsniedz uz vidēju vai ilgu laika termiņu.

Atviegloto aizdevumu kategorijai raksturīgas zemākas procentu

likmes nekā tirgū valdošās. Parasti šādi

aizdevumi ir ilgtermiņa un paredzēti tām valsts

tautsaimniecības nozarēm, kuriem nepieciešama ekonomiskā

palīdzība. Kā piemēru var minēt Latvijas valdības

subsidēto kredītu, kas pazīstams kā G-24.

3.3. Starpbanku aizdevumi.

Pārsvarā visas bankas samērā aktīvi darbojas

starpbanku tirgū. Tas nozīmē, k šīs bankas

pieņem depozītus no citām bankām. un iegulda savus

līdzekļus citās bankās. Parasti šādi

depozīti ir īstermiņa (sākot no depozītiem, kas tiek

ieguldīti citā bankā no vienas operāciju dienas

beigām līdz nākamās dienas sākumam, līdz

depozītiem ar vairāku mēnešu termiņu).

Šādas operācijas tiek veiktas, lai nodrošinātu

likviditātes vadību īsākā laika periodā, vai

arī lai piesaistītu finansējumu, kas būtu papildus

klientu noguldījumiem un pašu kapitālam.

Parasti starpbanku aizdevumu summas ir lielas un procentu likmju

starpība ļoti neliela. Aizdevumi citām bankām ir

pakļauti kredītriskam tieši tāpat kā aizdevumi

uzņēmumiem un fiziskām personām.

3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras.

Banka var ciest ārkārtīgi lielus zaudējumus, ja

izsniegtie aizdevumi pārmērīgi koncentrēti vienā

valstī, tautsaimniecības nozarē vai tirdzniecības

veidā, un attiecīgais sektors nokļūst

nelabvēlīgu vispārējo vai specifisko ekonomisko

apstākļu ietekmē.

Piesardzīga banka izstrādās aizdevumu portfeļa

efektīvas vadības stratēģiju un iekšējo

kontroles sistēmu, kas ļautu izvairīties no nevēlamas

aizdevumu koncentrācijas kādā no šādām

kategorijām:

ü vienam aizdevumu ņēmējām;

ü savā starpā saistītiem aizdevumu

ņēmējiem;

ü atsevišķai tautsimniecības nozarei;

ü vienā valstī vai reģionā.

Analizējot šādu koncentrāciju, nepieciešams

izskatīt ne tikai konkrētā brīdī tieši

izsniegtos aizdevumus, bet arī piešķirtās, tomēr

neizmantotās aizņēmuma tiesības, akreditīvus,

kredītlīnijas, garantijas utt. Citiem vārdiem – bankas

kopējo risku.

Bez aizdevuma portfeļa vadības stratēģijas bankai ir

jābūt izstrādātai aizdevumu novērtēšanas

un uzraudzības politikai.

Aizdevumu novērtēšana un uzraudzība ir

svarīgākie aspekti labas kredītdarbības

nodrošināšanā. Ja banka lbi tiek galā ar

šīm funkcijām, tas palīdz samazināt zaudējumu

risku.

Katram aizdevumam piemīt zināms risks neatkarīgi no tā,

cik laba reputācija ir attiecīgajam aizdevuma

ņēmējam. Konkrētāk, pastāv risks, ka aizdevuma

ņēmējs neatmaksās izsniegtā aizdevuma pamatsummu un

nesamaksās procentus par aizdevuma lietošanu.

Lai efektīvi kontrolētu aizdevumu, pirmkārt ir

nepieciešams pastāvīgi veikt uzraudzības pasākumus.

Svarīgākie pasākumi ir šādi:

ü viesošanās pie klienta;

ü presē publicētās informācijas

izskatīšana;

ü aizdevuma ņēmēja

finansiālās informācijas izskatīšana;

ü klienta konta apgrozījuma novērošana.

Bankai nebūs nekāda labuma, ja tā redzēs, ka aizdevums

tiek zaudēts, bet nevarēs veikt nekādus pasākumus, lai

aizsargātu pati savu stāvokli.

Overdrafta gadījumā bankai šāda problēma

nepastāv, jo overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.

Attiecībā uz aizdevumiem ar noteiktu termiņu tiek lietotas

kontroles konkrētas procedūras, ar kuru palīdzību tiek

noteikts “saistību nepildīšanas gadījums”.

Viens no veidiem, kā kontrolēt aizdevumus, ir kritēriju jeb

apstākļu (par kuriem iepriekš banka ar klientu vienojusies)

piemērošana. Šādi apstākļi jāiekļauj

aizdevuma līgumā, tādējādi dodot bankai iespāju

veikt attiecīgus pasākumus gadījumā, ja aizdevuma

ņēmējs nepilda savas saistības attiecībā uz

līgumā minēto apstākļu nodrošināšanu.

Šādi kritēriji jeb apstākļi var būt

finansiāla rakstura, piemēram, ilgtermiņa parāda

attiecība pret pašu kapitālu nedrīkst pārsniegt

100%; procentu segums nedrīkst samazināties vairāk kā 2

reizes; pašu kapitāls nedrīkst samazināties zem 10

miljoniem latu; nedrīkst mainīties mātes uzņēmums;

nedrīkst notikt izmaiņas vadošajā sastāvā.

Nesenā pieredze rāda, ka gadījumos, ja noteiktie

kritēriji ir tikuši pārkāpti, tā vietā, lai

pieprasītu parāda tūlītēju atmaksu, bankas

cenšas vienoties par grozījumiem aizdevuma līguma noteikumos.

Šādā situācijā ir sasniegts viens no bankas

mērķiem, t.i.., bankai ir iespēja uzaicināt uz

pārrunām aizdevuma ņēmēju un apspriest iemeslus,

kuru dēļ ir pārkāpti līgumā noteiktie

kritēriji, vai reizēm pat pieprasīt zināmas izmaiņas

(piemēram, uzņēmuma plānotās kapitālizdevumu

programmas atlikšanu). Šādā situācijā,

vienojoties par jaunajiem līguma noteikumiem, bankai ir iespēja

noteikt augstāku procentu likmi (vai pieprasīt lielāku

nodrošinājumu).

Parasti tas nozīmē, ka tiek izstrādāts tāds

aizdevuma veids dzēšanas grafiks, kuru iespējams izpildīt

pat vissliktākajā gadījumā, kāds pieļauts,

novērtējot šo aizdevumu.

Ja maksājumi aizdevuma dzēšanai netiek veikti noteiktajos

termiņos, tas dod iespēju bankai pagarināt termiņu vai

uzsākt parāda piedziņu.

4. Bankas riska veidi un iekšējā kontrole.

Visos biznesa darījumos pastāv risks – sākot ar parāda

nenomaksāšanu līdz sliktai ražai vai arī

nespējai pārdot jaunu, dārgu preci. Banku stāvoklis

atšķiras ar to, ka bankas ir pakļautas arī savu

komerciālo aizņēmēju biznesa riskam,

sistemātiskām neveiksmēm finansu tirgū un valstu

ekonomisko neveiksmju sekām.

Bankas pelna naudu, nodrošinot savus klientus ar tiem

nepieciešamajiem pakalpojumiem un piešķirot viņiem

aizdevumus. Šādi pakalpojumi ir saistīti ar risku, un bankas

iegūst peļņu, nosakot par šo pakalpojumu tādu cenu,

kas pārsniedz to sniegšanas izmaksas, kā arī jebkurus

zaudējumus, kuri varētu rasties riska piepildīšanās

gadījumā.

Bieži vien ir tā – jo lielāks risks, jo lielāka

zaudējuma rašanās iespēja. Banku izcenojumiem

jāatspoguļo tā riska pakāpe, ko tās uzņemas,

veicot šo attiecīgo darījumu. Lai pārzinātu riska

pakāpes/riska cenas attiecību, bankām jāizprot tie

dažādie riska veidi, kuriem tās ir pakļautas.

4.1. Riska veidu raksturojums.

Kontrole organizācijas mērogā, politikas un procedūru

izstrādāšana un ievērošana, saprātīgas

ierobežojumu sistēmas izveide veicina pareizu riska kontroli

iestādē.

Vadībai būtu jāievēro šādi noteikumi:

§ riska faktoru izvērtēšana un identificēšana

jāuzskata par ikdienas bankas vadības funkcijas

sastāvdaļu;

§ jāsamazina risks, kur tas nepieciešams, pazeminot

ierobežojumu skalu vai aizejot no attiecīgiem tirgiem;

§ jānodrošina daudzveidība, izpētot un

piedāvājot alternatīvu produktu vai iesaistoties jaunos tirgus

sektoros, tādējādi samazinot koncentrācijas risku, ja tas

ir bankai aktuāli;

§ pārdodot riska faktoriem pakļautos līdzekļus,

jārada iespēja samazināt vispārējo riska

pakāpi, kādam banka pakļauta.

Risku varētu iedalīt šādi:

Ø stratēģiskais risks;

Ø kredīta risks;

Ø likviditātes risks;

Ø procentu likmes risks;

Ø pozīcijas risks;

Ø darbības risks;

Ø reputācijas risks.

Stratēģiskais risks (vai biznesa risks) ir risks, ka banka

varētu uzsākt kādu nepareizu bankas darbības veidu un

zaudēt naudu. Darbības veids var būt nepareizs tāpēc,

ka bankai nav pieredzes šinī sfērā, vai arī

tāpēc, ka šī nozare nav pietiekami liela, lai

nodrošinātu ar ienākumu visus tās dalībniekus, bet

iznākums ir tas pats – banka zaudē naudu.

Kredīta risks ir risks, ka aizņēmējs nevarēs

atmaksāt aizdoto summu vai procentus. Kredīta risks ietekmē

aizdevumus, pārējos kreditēšanas veidus,

nodrošinājumus, ar tirdzniecību saistītas finansu

operācijas, saistības, neparedzamo izdevumu saistības un pat

korespondējošie konti ir īstermiņa aizdevumi citai bankai,

kura teorētiski varētu kļūt maksātnespējīga.

Likviditātes risks ir finansu iestādes spēja segt

nomaksājamās saistības ar līdzekļiem, kuri ir naudas

līdzekļu formā vai kurus var nekavējoties

pārvērst naudā.

Procentu likmes risks ir iespēja, ka banka varētu nebūt

spējīga saglabāt pozitīvu starpību starp procentiem,

kurus banka pelna ar saviem līdzekļiem, un procentiem, kuri ir

jāmaksā par tām saistībām, kuras ir šo

līdzekļu pamatā. Tātad tas ir risks, kurš

atspoguļo nākamā tīrā ienākuma atkarību no

izmaiņām procentu likmēs.

Pozīcijas risks ir risks ciest zaudējumus, kuri var rasties

tad, kad bankai pieder kāda valūta, preces vai vērtsparīri,

kuru cena nelabvēlīgi izmainās. Pozīcija var būt gan

gara, gan īsa. Atrodoties garajā pozīcijā, maksimālo

zaudējumu ierobežo tā lieta, kura ir bankas

rīcībā – iegādes cena. Īsajā pozīcijā

potenciālie zaudējumi, vismaz teorētiski, ir neierobežoti,

būdami tās cenas apmērā, kas jāmaksā virs

pārdošanas cenas, lai šo lietu nopirktu, tā, lai pirkuma

saistības tiktu izpildītas.

Darbības risks. Iepriekš minētie riska veidi pieder pie

tiem, kuriem bankas pakļauj sevi tīšām, lai iegūtu

peļņu. Tomēr, tāpat kā citās biznesa

sfērās, bankas ir pakļautas darbības riskam, kurš ir

saistīts ar situāciju, kad kļūda vai

pārskatīšanās kļūst par iemeslu finansiāliem

zaudējumiem.

Reputācijas risks. Bankas lielā mērā paļaujas uz

savu klientu uzticību un regulējošo instanču atbalstu.

Pirmkārt, klients noguldīs savu naudu kādā bankā tikai

tādā gadījumā, ja viņš būs

pārliecināts, ka varēs šo naudu izņemt no bankas, kad

tā viņam būs nepieciešama. Lai saglabātu klientu

uzticību, bankai jādemonstrē stabils finansiāls

stāvoklis, par kuru liecina atbilstoša kapitālā

esamība un pietiekamas peļņas plūsmas

nodrošināšana.

Nobeigums.

Katram jaunam uzņēmējam, kas vēlēsies veiksmīgi

darboties sevis izvēlētajā nozarē, gribot vai negribot

nāksies sastapties ar bankām un to drbību. Tāpēc

zināšanas šajā jomā ir pat ļoti

nepieciešamas, un tās ir apgūstamas jau no pašiem

pamatiem, kas arī ir izklāstīti šajā darbā.

Šis darbs varētu būt kā sākuma mācību

līdzeklis veiksmīgai karjerai un nuds pelnīšanai, jo

tajā ir apkopota tikai teorija vai, precīzāk, virspusējs

banku darbības apskats, kas sniedz vispārēju informāciju

par banku un tās struktūru. Un varbūt daudziem biznesa

cilvēkiem būtu ieteicams sākt apgūt šo nozari no

pašiem pamatiem, lai gūtu dziļāku priekšstatu par

banku. Jo banku būtība un darbība ir kā ķēde,

kur katrs posms papildina nākošo un savieno to ar

iepriekšējo. Un tajā pašā laikā banku

darbība ir interesanta lieta valsts ekonomikas

regulēšanaā. Tāpēc daudziem, jo daudziem šis

darbs būtu ne tikai interesants, bet arī nepieciešams, lai

turpmāk orientētos mūs ieskaujošajā vidē.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. LR likums “Par bankām”.

2. Briede I., Liepiņa R. Bankas noguldījumi un aizdevumi, to

raksturojums un kontrole. – 72. lpp.

3. Bikse V. Nauda un bankas. – 72. lpp.

4. Долан Дж. Деньги, банки и денежно-кредитная политика. – 497 стр.

5. Жуков Е. Банки и банковские операциию – 635 стр.

Страницы: 1, 2